tintix blogs

Sesija

Anekdote ievadam. Reiz kādā eksāmenā pasniedzējs nevar izšķirties, kādu atzīmi liks studentam – 3 vai 4. Tad viņš izdomā studentam uzdot kādu papildus jautājumu.

- Jaunskungs, kas ir eksāmens Jūsu izpratnē? Lūdzu, nedefinējiet!

- Nu, manuprāt, eksāmens ir 2 inteliģentu cilvēku saruna.

- Jā? Un kas notiek, ja izrādās, ka viens no tiem ir dumjš?

- Viss ir loģiski – tad otrs paliek bez stipendijas!

Jā, beidzot sesija jau ir it kā garām. Tas ir labi. Gribās gulēt un neko nedarīt. Tāda sajūta, ka uz studentiem katru gadu veic kaut-kādu zinātnisku eksperimentu, kura laikā pēta, cik daudz informācijas cilvēks spēj apgūt īsā laikā. Man pagaidām liekas, ka robežu nav. Students – tas nav cilvēks, jo:

1. students var redzēt pasniedzējam cauri mugurai, kad tas ar savu muguru aizsedz tāfeli, ar vienu roku rakstot formulas, bet ar otru dzēšot nost;
2. students nereti kādā priekšmetā zin vairāk par pasniedzēju, jo saprot, ko pasniedzējs pasniedz;
3. dažreiz students var nokārtot eksāmenu/ieskaiti, iemācoties vienīgo biļeti un to izvelkot;
4. students var nokārtot eksāmenu/ieskaiti, 0% lekciju apmeklējumu, bet ar 100% apmeklējumu nokārto pat sliktāk;
5. students zin atšķirību starp diferencēto ieskaiti un eksāmenu, bet pasniedzēji nezin (dažreiz par 70% no visiem katedras pasniedzējiem);
6. students var mācīties katru no ~11 semestra priekšmetiem tā, it kā katrs no tiem būtu vienīgais;
7. students spēj normāli mācīties, kad koju istabiņā ir ~8 grādi siltuma pēc Celsija un elektrība parādās tikai dažas stundas diennaktī;
8. students ar telepātijas palīdzību spēj noteikt, kuri C daļas priekšmeti nav obligāti kārtojami, jo sesijas laikā par to katedrā neviens neko nezin, bet pēc sesijas saka: “Jūs taču varējāt nekārtot, Jums pietiktu kredītpunktu.”;
9. students spēj sastādīt loģiskas domas galvā un saprast jēgu no tā, ko pasniedzējs neveikli mēģina runāt sev nedzimtajā valodā ar nedzirdētu terminoloģiju;
10. students ir kaut kāds melnais caurums, kurš iesūc visu informāciju apkārt, kas patrāpās pa ceļam, kopā ar ēdienu, dažādiem šķidrumiem (tēju arī ) un citām vielām.

Bet pats interesantākais ir tas, ka man nav ne jausmas kur pazūd tās zināšanas. Es pēc eksāmeniem neko neatceros un pēc sesijas jūtos vēl stulbāks nekā pirms. Tad sakiet, lūdzu, kāda velna pēc 4. kursā ir vajadzīgi eksāmeni, ja jēgas no tiem tāpat nav? Zināšanas tāpat tiek neobjektīvi novērtētas. Un tas atkārtojas gadiem. Vai tad tiešām universitātēs nepamana likumsakarību? Vai tad nebūtu labāk no studentiem taisīt plaši izglītotus speciālistus, nevis mocīt tos, stumjot iekšā tonnām nevajadzīgas informācijas, kura pazūd iekš /dev/null? Es un daudzi citi studenti sapņo, ka sesijās būtu tikai diferencētās ieskaites, kur atzīmi liek par semestrī paveikto un likvidētu eksāmenus. Mēs tagad zibenīgi atrodam informāciju Internetā un lasām e-grāmatas, nevis stundām rokamies bibliotēkā un dienām lasām grāmatas. Informācijas iegūšana un pielietošana mūsdienās ir kardināli mainījusies un ātri attīstās, bet vai izglītības iestādes un pasniedzēji velk līdzi?

P.S. Es negribēju aizskart nevienu pasniedzēju, visas dīvainības lūdzams interpretēt ar humoru.